reiz zudīs

…pienāks reiz laiks, kad vairs nedomāšu, neskumšu un neapbrīnošu tevi…

Advertisements

I’m shy

I’m shy. Most people don’t take the time to get to know me. They don’t take the time to explore the real me. So I’d like to thank everyone who has. Everyone who didn’t missed out. /Wiz Khalifa/

(500) day’s of Summer

“A guy and a girl can be just friends, but at one point or another, they will fall for each other…Maybe temporarily, maybe at the wrong time, maybe too late, or maybe forever…”

Īss stāsts.

Un tā nu ir noticis, tieši tā kā tu jau iepriekš paredzēji. Mana dzīve rit uz priekšu mierīgi un vienkārši – lielākoties. Un te nu tas ir, mans stāsts – nav slavas, nav mīlestības… nav ittin nekā.

B*a atkal es esmu tur kur biju…

Alus cauri… Laika vēl pietiek, bet negribās nekur iet. Āķis lūpā vai jāsaka enkurs. Varbūt tomēr vienu, vēl tikai pēdējo… un tad vēl vienu… un vēl vienu, līdz nākamais ko apjēdz ir rīts. B*a vajag vēl.

Es tomēr aizskriešu un tad turpināšu iesākto… Ir vēl labāk… dzeru sešdesmitcolligo Puertoriku rumu… Lēni, pa malciņam… Vēderā kļūst silti… Ap galvu jūtu veidojamies tādu kā nimbu… Gar acīm dzirkstīties… Pamazām nomierinos, bet tad atceros pagājušo vasaru. Man tā bija reti sūdīga vasara. Pilsoņi un nepilsoņi jūsmoja: “Beidzot! Beidzot nelīst!” Atvaļinājumu laikā cilvēciņi gozējās saulītē, rūcinājās ar motocikliem, smirdinājās savās mašīnītēs, minās uz divriteņiem, īrās laiviņās. Kaut kad jūlijā satiku sen neredzētu paziņu un uzdevu tradicionālo, pašam sen noriebušos jautājumu: “Kā sviežas? Ko pēdējā laikā dari?” Kakova huja? Bet viņa mīļi pasmaidīja un teica: “Zini, veco zēn, neko! Nē, tomēr… Man ir kolosāla nodarbošanās – es kaifoju par vasaru. Izbaudu un izgaršoju vasaru…”

Nepajautāju viņai vasaras baudīšanas un izgaršošanas instrukciju, jo zināju, ka, to pat precīzi izpildot, man nekas neizdosies. Nekad savos četrdesmit četros gados, neskaitot bērnību, vairāk par trim, četrām dienām neesmu juties harmoniski, labi, laimīgi. Nē, es neesmu mūžīgais neveiksminieks. Ne par vienu no savām daudzajām sievietēm nevaru teikt neko sliktu… Viņas ir bijušas labas (varbūt sliktais esmu es?). Uz darbu nekad neesmu gājis kā uz katorgu, lai tikai nopelnītu naudu. Ja kaut ko neesmu izdarījis laikā, tad atkal esmu bijis vainīgs tikai es, nevis sievietes un alkohols. Neviena mani nav rāvusi gultā ar varu vai pieķēdējusi uz nedēļu pie alkohola cisternas. Arī ie tā pats esmu vainīgs, ka nekad neesmu varējis atslēgties no visa. Pat gultā ar sievieti ne. Nu labi, uz stundu, uz divām, bet pēc tam šī pasaule lavīnveidīgi kaifo manā paurī…

(jānis atkal sastrīdējies ar annu savai vecākajai meitai neesmu sadabūjis naudu braucienam uz franciju kāds maniaks nošāvis septiņus bērnus bet pēc pāris dienām mirst izcils latviešu kultūras darbinieks mūsu jaunais premjers ir stulbāks par iepriekšējo bet krievijas pat par mūsu jauno debīlāks vakar man rakstot uz datora izdzisa desmit tūkstoši zīmju krievi atkal slepkavo čečenus latvieši nokāpuši no kokiem gremo viens otru vakar gara laika pēc pārgulēju ar sev netīkamu sievieti un tādēl piedzēros)

Tādās reizēs par sevi ņirgājos un nejauši nāk prātā dzejnieka vārdi: “Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu!” Man bija gadi trīsdesmit, kad mīļojama sieviete, nevarēdama izturēt manu dzīves stilu un tempu, mazliet nojūdzās. Aizvedu viņu pie pazīstamas psiholoģes un, kamēr viņas kopā ar psihiatri kabinetā drātēja manam skuķim smadzenes, aizpildīju testu, kurā bija jāatbild uz 560 jautājumiem. Psiholoģe, minūtes desmit būrusies pa kaut kādām tabulām, līdzjūtīgi saka: “Ja uzzināsi visu par sevi, tad atkal sāksi dzert. Pietiks ar vienu teikumu – tu esi sievišķas dabas infantils psihopāts.” Savācu savu nojūgušos meiteni un taisnā ceļā no psihdispansera aizgājām uz krogu. Lai gan dziedniece bija teikusi, ka sirdzējai kategoriski aizliegts lietot alkoholu un pīties ar tādu tipu kā es ir veselībai kaitīgi, un visu nakti atkal pināmies…. bet šī vasara, kā jau teicu, bija reti sūdīga. Jutu, ka esmu kļuvis ne tikai citu, bet arī pats savai veselībai kaitīgs.

Visas dienas ir vienādas

Ko darīt, ja šķiet, ka visas dienas ir vienādas? Un nekas neliecina, ka kaut kas radikāli varētu mainīties. Jādara tas, ko nekad nebūtu darījis. Beidzot ir pienācis laiks rīkoties, un neatkarīgi no iznākuma, tas noteikti būs labi. Pats trakākais ir tas, ka tu jau iepriekš zini, kas notiks, ar ko tas viss beigsies, bet tagad? Nezināmais, no kā daudziem tik ļoti bail. Iesēdīšos laika mašīnā un došos uz kādu jauku vietu, kur laiks plūst kā upe. Tas māj man ar roku, un kas zina, kad mēs vēl reiz tiksimies, ja vispār tiksimies. Bet laiks turpinās plūst kā upe, mierīgi uz jūru.

Ķirsis

Tikai viena nakts gadā

Atplēt spārnus vēl, vēl. Lido pēc sapņiem saviem. Pāri kalniem vēl, vēl. Pretī zvaigznēm celies.  Skaties zvaigznēs vēl, vēl. Ļauj lidot sapņiem saviem. Tikai viena nakts gadā vēl, vēl. Piepildīs sapņus Tavus.  Lido vēl. Atplēt spārnus vēl, vēl. Lido pie sapņiem saviem. Tikai viena nakts gadā vēl, vēl. Piepildīs sapņus Tavus.  Lido vēl.

/Kārlis Kazāks/

  • Calendar

    • September 2017
      M T W T F S S
      « Feb    
       123
      45678910
      11121314151617
      18192021222324
      252627282930  
  • Search