kopēts no cita bloga

Cik dīvaina ir tā sajūta stap atnākšanu un aiziešanu. Kad tikai mirklis šķir divus cilvēkus starp “nāc man tuvāk” un “nē, paldies, man ir gana Tevis”.

7 stundas muguru sarunas. 2 minūtes roku satvēriena. Tāda ir nakts proporcija prātam attiecībā pret emocijām. Bet tas kamols ir ietinies gultā. Un visu nakti ir ripinājies pār kājām. Un varbūt, ka nav nozīmes tam, ka cilvēkus mēdz šķirt tieši tas, kas viņus ir vienojis. Jo patiesībā ir vienalga, kurš Tevi ir sējis vai kura vārdi Tev likuši smaidā atplaukt, visu lietu pamatmērs ir Tevis paša prāts un tas, kas norisinās zem Tavām acīm, aiz Taviem plakstiņiem. Tas, kā Tu šo dzīparu naktīs izsapņo, bet dienās vai nu pieņem vai atgrūd atpakaļ. Un šādos gadījumos Tu lasi, nevis starp rindām, bet starp trauslu baltu diegu, kas savienots starp fizikas un bioloģijas pamatelementiem, satiekoties diviem cilvēkiem slēptā un slēgtā vidē, un divām sirdīm, kas vairs nemeklē patvērumu, jo sirdis nozaudējuši ikdienas rutīnā un bijušo attiecību renstelēs.

Bet Tev šķiet, ka kaut kas uzziedējis? Tu maldies.

Ir jāmāk sajust to punktu, kad peles pavedienu aizbīdīt līdz krustam lapas augšējā labajā stūrī un spēt nospiest “aizvērt”. Pateikt paldies un lēnām tīt sevi ārā no tiem ciešajiem dzijas dzīpariem, kuros esiet viens otru tinuši, bet vienmēr turējuši kilometru un nedēļas dienu attālumā.

“es ceru, ka neesmu neko aizmirsusi!”
“es arī.”

Advertisements

Leave a comment

No comments yet.

Comments RSS TrackBack Identifier URI

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s