B*a atkal es esmu tur kur biju…

Alus cauri… Laika vēl pietiek, bet negribās nekur iet. Āķis lūpā vai jāsaka enkurs. Varbūt tomēr vienu, vēl tikai pēdējo… un tad vēl vienu… un vēl vienu, līdz nākamais ko apjēdz ir rīts. B*a vajag vēl.

Es tomēr aizskriešu un tad turpināšu iesākto… Ir vēl labāk… dzeru sešdesmitcolligo Puertoriku rumu… Lēni, pa malciņam… Vēderā kļūst silti… Ap galvu jūtu veidojamies tādu kā nimbu… Gar acīm dzirkstīties… Pamazām nomierinos, bet tad atceros pagājušo vasaru. Man tā bija reti sūdīga vasara. Pilsoņi un nepilsoņi jūsmoja: “Beidzot! Beidzot nelīst!” Atvaļinājumu laikā cilvēciņi gozējās saulītē, rūcinājās ar motocikliem, smirdinājās savās mašīnītēs, minās uz divriteņiem, īrās laiviņās. Kaut kad jūlijā satiku sen neredzētu paziņu un uzdevu tradicionālo, pašam sen noriebušos jautājumu: “Kā sviežas? Ko pēdējā laikā dari?” Kakova huja? Bet viņa mīļi pasmaidīja un teica: “Zini, veco zēn, neko! Nē, tomēr… Man ir kolosāla nodarbošanās – es kaifoju par vasaru. Izbaudu un izgaršoju vasaru…”

Nepajautāju viņai vasaras baudīšanas un izgaršošanas instrukciju, jo zināju, ka, to pat precīzi izpildot, man nekas neizdosies. Nekad savos četrdesmit četros gados, neskaitot bērnību, vairāk par trim, četrām dienām neesmu juties harmoniski, labi, laimīgi. Nē, es neesmu mūžīgais neveiksminieks. Ne par vienu no savām daudzajām sievietēm nevaru teikt neko sliktu… Viņas ir bijušas labas (varbūt sliktais esmu es?). Uz darbu nekad neesmu gājis kā uz katorgu, lai tikai nopelnītu naudu. Ja kaut ko neesmu izdarījis laikā, tad atkal esmu bijis vainīgs tikai es, nevis sievietes un alkohols. Neviena mani nav rāvusi gultā ar varu vai pieķēdējusi uz nedēļu pie alkohola cisternas. Arī ie tā pats esmu vainīgs, ka nekad neesmu varējis atslēgties no visa. Pat gultā ar sievieti ne. Nu labi, uz stundu, uz divām, bet pēc tam šī pasaule lavīnveidīgi kaifo manā paurī…

(jānis atkal sastrīdējies ar annu savai vecākajai meitai neesmu sadabūjis naudu braucienam uz franciju kāds maniaks nošāvis septiņus bērnus bet pēc pāris dienām mirst izcils latviešu kultūras darbinieks mūsu jaunais premjers ir stulbāks par iepriekšējo bet krievijas pat par mūsu jauno debīlāks vakar man rakstot uz datora izdzisa desmit tūkstoši zīmju krievi atkal slepkavo čečenus latvieši nokāpuši no kokiem gremo viens otru vakar gara laika pēc pārgulēju ar sev netīkamu sievieti un tādēl piedzēros)

Tādās reizēs par sevi ņirgājos un nejauši nāk prātā dzejnieka vārdi: “Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu!” Man bija gadi trīsdesmit, kad mīļojama sieviete, nevarēdama izturēt manu dzīves stilu un tempu, mazliet nojūdzās. Aizvedu viņu pie pazīstamas psiholoģes un, kamēr viņas kopā ar psihiatri kabinetā drātēja manam skuķim smadzenes, aizpildīju testu, kurā bija jāatbild uz 560 jautājumiem. Psiholoģe, minūtes desmit būrusies pa kaut kādām tabulām, līdzjūtīgi saka: “Ja uzzināsi visu par sevi, tad atkal sāksi dzert. Pietiks ar vienu teikumu – tu esi sievišķas dabas infantils psihopāts.” Savācu savu nojūgušos meiteni un taisnā ceļā no psihdispansera aizgājām uz krogu. Lai gan dziedniece bija teikusi, ka sirdzējai kategoriski aizliegts lietot alkoholu un pīties ar tādu tipu kā es ir veselībai kaitīgi, un visu nakti atkal pināmies…. bet šī vasara, kā jau teicu, bija reti sūdīga. Jutu, ka esmu kļuvis ne tikai citu, bet arī pats savai veselībai kaitīgs.

Advertisements